Agility jeb adžiliti mums ar Keliņu ir vairs tikai atmiņas. Bet par to ir tik daudz daiļu liecību, ka negribas atstāt aizkadrā. Šim sporta veidam pievērsāmies samērā vēlu, jo paklausībā bija jāsasniedz tāds līmenis, lai treniņos nebūtu jāskrien pakaļ sunim, bet varētu darīt to, kas jādara. Un tas mums gāja lēnām...
Kamēr trases bija vienkāršas un varēja skriet ātri un taisnā virzienā, Keli tas tīri labi patika, bet brīdī, kad pārgājām uz A2 un bija jāsāk mest cilpas un koncentrēties vairāk kā skriet, viņa pilnīgi zaudēja azartu. Kādu laiku vēl ar savu treneri Svetlanu Krēsliņu mēģinājām dažādā veidā viņu motivēt, bet, saprotot, ka suns skrien tikai tādēļ, ka es tā gribu, nolēmu mest mieru. Jebkurā sporta veidā būtu vajadzīgs, lai sunim tas patīk, bet adžiliti bez azarta un prieka galīgi nav ko meklēt. Katram labāk darīt to, kas sagādā prieku - arī sunim. Mums ir daudz atmiņu un daudz skaistu bilžu, jo adžiliti ir ļoti fotogēnisks sporta veids, kurā katrs labi noķerts kadrs ir kā mākslas darbs.