Lendzīrs neapšaubāmi ir ģimenes suns. Šī šķirne ne pēc kā tik ļoti nekāro, kā būt cilvēka tuvumā. Tas nebūs laimīgs „izsūtījumā” voljērā vai pagalmā viens, suņa laime ir būt iekšā mājā, snaust midziņā vai pretī kamīnam pie saimnieka kājām, kur tas var veltīt visu uzmanību ģimenei. Šis maigais gigants var būt lieliska bērnaukle. Pacietīgs un uzmanīgs, ir brīnišķīgs spēļu biedrs un uzticams bērnu apsargs. Viņā no dabas ielikta vēlme aizsargāt savējos, tas ir lielisks kompanjons, kuru respektēs jebkurš svešinieks. Suns spēj momentāli novērtēt bīstamu situāciju un rīkoties nekavējoties, lai nostātos starp potenciālajām briesmām un savu biedru. Šis suns ir draudzīgs pret svešiniekiem, pret citiem suņiem un dzīvniekiem tiktāl, cik tas nerada draudus viņa saimei.

Lendzīri ir lieli suņi, bet ļoti ērti iekštelpās. Istabā tie ir neaktīvi, gana slinki, lai apmierināti gulšņātu kaut visu dienu. Tomēr ārā vērojama pavisam cita aktivitāte, suņiem ļoti patīk peldēt. Peldplēves starp pirkstiem tos padara par izciliem peldētājiem, vēl aizvien tos bieži izmanto cilvēku glābšanai ūdenī. Ja peldes nav pieejamas, noderīgas būs arī garas pastaigas. Lendzīri ir jūtīgi pret karstu laiku, karstā dienvidū tos labāk likt mierā, nodarbēm izvēloties agras rīta vai vēlas vakara stundas. Protams, kā jebkurā šķirnē, īpatņi ir atšķirīgi, viens kustīgāks, cits slinkāks, viens draudzīgāks, cits aizdomīgāks. Ņemot vērā suņa izmēru un masu, tas noteikti jāapmāca, ar spēku šādu suni savākt un savaldīt nav iespējams.

Lendzīrs dzerot var šļakstīties, tam var nopilēt siekalas. Tas pamatīgi met kažoku divreiz gadā. Ienākot telpās, milzīgās ķepas atstāj  nospiedumus un neizbēgami ienes mājā smiltis. Tam, kurš ir fanātisks mājas pucētājs, suns nav piemērots. Tāpat suns nav piemērots tiem, kam nesagādā prieku suņa ķemmēšana - neskatoties uz to, ka labas kvalitātes kažoks neizrāda tendenci pinkāties, kā jebkurš garspalvains suns, arī lendzīrs ir regulāri jāķemmē. Lendzīra kažokam piemīt lieliska pašattīrīšanās spēja. Dabiskās eļļas, kas ir kažokā, neļauj netīrumiem iekļūt spalvas iekšpusē, līdz ar to suns izžūstot nober visus dubļus un citus netīrumus. Lai arī lendzīra pamatkrāsa ir balta, tas nav bieži jāmazgā, to pat nav ieteicams bieži mazgāt, lai mazais eļļas slānītis paspētu atjaunoties un pildītu savas funkcijas.  Un vēl viens lendzīra milzīgs pluss – viņu vidējais dzīves ilgums ir daudz garāks kā radniecīgajiem ņūfaundlendiem vai līdzīgajiem berniešiem. Lendzīrs, vecāks par 10 gadiem šobrīd vairs nav nekas neparasts, ļoti daudzi sasniedz 12-13 gadu vecumu, pavisam nesen redzēju informāciju par suni, kas nosvinējis 14 dzimšanas dienu un vienu, kas priecē savus saimniekus 16 gadu vecumā.

Mūžīgā tēma - lendzīrs pret melnbalto ņūfaundlendu. Lendzīra šķirnes pazīme ir atsevišķie melnie plankumi uz baltas krāsas kažoka, kamēr ņūfaundlendam melnās krāsas ir krietni vairāk, veidojot lielākus vai mazākus seglus. Arī galva mēdz būt melnāka. Nosaukums lendzīrs - ņūfaundlends Amerikā un Kanādā vēl joprojām tiek lietots, lai norādītu uz ņūfaundlenda krāsu. Tas rada daudz pārpratumu ne tikai otrpus oekānam.

Salīdzinot ar ņūfaundlendu, lendzīrs ECT kopumā ir lielāks, bet mazāk masīvs, tam nav tik dziļas krūtis, ir īsāks kažoks ar mazāk izteiktu pavilnu. Galva ir vieglāka, pāreja no pieres uz purnu mazāk izteikta. Viņa garās kājas to padara par ātru, nenogurdināmu skrējēju. Galvas, kā arī kāju un korpusa attiecību dēļ siluetam ir pilnīgi cita proporcija. Lendzīrs ECT atšķiras no ņūfaundlena ne tikai pēc izksata, tas visādā ziņā ir ātrāks, kustīgāks, ar asāku reakciju, kas to padara viegli mācāmu un trenējamu. Tā kā viņu kažoks nav tik blīvs, lendzīri žūst ātrāk, tos ir vieglāk kopt.