Mazliet no vēstures. Nepretendēju uz zinātniski vēsturisku traktātu, tas ir tas, kas atrodams dažādos materiālos, kur pieminēti un aprakstīti lendzīri. Nosaukumus un autorus netulkoju, nepretendēju uz tik kvalitatīvu literāro tulkojumu un, tā kā noskaidroju, ka oficiālu tulkojumu arī nav, nebūšu tas, kurš to uzņemsies...
Lielākā daļa dokumentu par lieliem balti-melniem suņiem ir no 1600-1700-ajiem gadiem, tomēr indiāņi Kanādā pieminējuši milzīgus melnus un baltus suņus jau ap 1000.gadu. Pirms apmēram 300 gadiem Eiropas zvejnieki Ņūfaundlendas salā satikuši pievilcīgā izskata lielos, balti melnos suņus, atveda tos uz Angliju. Ņūfaundlendas suņi tika ievesti Anglijā lielā skaitā un palīdzēja vilkt tīklus ārā no ūdens. Tāpat tie palīdzēja glābt slīkstošus cilvēkus. Bija laiks, kad katrs bagāts un cienījams zemes īpašnieks uzskatīja par savu godu turēt „Ņūfaundlendas suni”. Ir liecības, ka ap 1770.gadu šos suņus uz Angliju eksportēja lielā skaitā. No 17.gs. vidus saglabājusies glezna ar zēnu vārdā Henry Sidney - vēlāk Romnejas grāfs (dzīvojis 1641.-1704.g.), kurā viņš ir kopā ar savu balti melno „Ņūfaundlendas suni” (bildi gan diemžēl interneta plašumos neizdevās atrast).
Pirmais „Ņūfaundlendas suņa” rakstiskais apraksts saglabājies no 1732.gada „Person of Quality” grāmatā „The Gentlemen farrier”. Pēc
tam seko „An History of Earth and Animated Nature”, ko 1774.gadā sarakstījis Oliver Goldsmith. Tajā ir ļoti daudzpusīgs un iespaidīgs „Ņūfaundlendas suņa” apraksts. Mūsu kontinentā „Ņūfaundlendas
suni” pirmoreiz aprakstījis E.A.Zimmerman 1778.gadā. 1790.gadā seko Thomas Bewick slavenais darbs „A General History of Quadrupeds”. Šajā darbā ir suņu bildes (zīmējumi), arī lendzīra. No tā
laika līdz apmēram 1880.gadam zināmas vismaz 60 grāmatas un liels skaits gleznu, kurās attēloti lielie balti melnie suņi. Izteiksmīgā izskata dēļ tos gleznojuši, zīmējuši un vēlāk fotografējuši
daudzi.
Visu laiku slavenākā glezna ir „A Distinguished Member of Human Society”, ko gleznojis slavenais dzīvnieku gleznotājs Sir Edwin Landseer 1838.gadā. Tiek uzskatīts, ka suns, kurš attēlots gleznā, izglābis no noslīkšanas vairāk kā 20 cilvēkus. Tā kā Sers E.Lendzīrs vienmēr gleznoja lielos balti melnos suņus, šos suņus sāka dēvēt par „Lendzīra suņiem”. Tas izskaidro faktu, kā lendzīri tikuši pie sava nosaukuma.
Anglijā šos suņus regulāri krustoja ar melnajiem ņūfaundlendiem. Kad melnas krāsas suņi kļuva moderni, lendzīri, uzskatīti par melnā ņūfaundlenda varietāti, gandrīz izzuda. Šķirnes eksistence kļuva stipri apdraudēta. Ap 1800.gadu sāka atdalīt melnos un balti melnos suņus. Iespējams, pirmais tīrais lendzīru metiens piedzima Holandē 1893.gadā. Tomēr arī šie suņi tika pāroti ar melnajiem ņūfaundlendiem.
Otrais lendzīru metiens piedzima 1902.gadā Šveicē un šis metiens uzskatāms par lendzīru pirmsenčiem Eiropas kontinentā (bilde no 1906.gada). Daži audzētāji mēģināja šķirni atjaunot, bet viņu pūles pārtrauca Pirmais Pasaules karš, kura laikā lielākā daļa šo suņu gāja bojā. Pēc Pirmā Pasaules kara beigām daži entuziastiski audzētāji Nīdelandē, Vācijā un Šveicē sāka šos suņus atkal audzēt.
Pateicoties Vācu un Šveiciešu audzētāju pūlēm, lendzīrs tika „atdzīvināts” 1930-ajos gados. Šķirne tika atjaunota, pārojot melnbalto ņūfaundlendu ar Pireneju kalnu suni, tā iegūstot suni ar mazāk smagu kažoku un vieglāku konstrukciju. Ir versija, ka lendzīrs veidots (atjaunots), krustojos melnbalto ņūfaundlendu ar kuvasu. Ir arī avoti, kas runā par sanbernāra asiņu klātbūtni (bet ir avoti, kas saka pretējo – ka sanbernārs „atsvaidzināts” ar lendzīra asinīm).
No Ņūfaundlendas salas nākušie gigantiskie suņi bija kā minimums 90cm lieli. Kad entuziasti ķērās pie šīs šķirnes atjaunošanas, viņu mērķis bija pēc iespējas tuvināties šim „Ņūfaundlendas sunim”, kas figurēja aprakstos un gleznās. Arī šobrīd tā ir viena no lielākajām šķirnēm, bet savu pirmējo izmēru suņi tomēr nav sasnieguši. Mūsdienu lendzīram nav tik sprogota kažoka, tomēr veidols ir ļoti līdzīgs gigantam, kas guļ vai sēž blakus izglābtajiem jūras krastā un citādi attēlots daudzās jo daudzās gleznās.
Starp 1945. un 1960.gadu lendzīri tika audzēti daļā Eiropas ņūfaundlendu klubu. Tā kā šiem suņiem bija daudz atšķirību no ņūfaundlendiem un to popularitāte pieauga, 1960.gada FCI atzina tos kā atsevišķu šķirni ar nosaukumu lendzīrs Eiropas kontinentālais tips.