Pirms pievēršos lendzīru vēsturei Latvijā, lūgums atsaukties, ja kāds atpazīst un zina, kur sameklēt cilvēkus no bildēm. Šīs bildes bija LŅLK arhīvā, līdz ar to varētu pieņemt, ka tas ir kluba īpašums un tādēļ tās var publicēt, tomēr es būtu priecīga par akceptu izmantot šīs vēsturiskās liecības informācijas bagātināšanai no tajās esošiem ļaudīm, vai arī uzzināt, ka bildēs esošās personas nevēlas šeit sevi redzēt un izņemt konkrētās bildes laukā.

Lendzīru vēsturi Latvijā droši var sadalīt divās pilnīgi atsevišķās daļās – nosacīta „Seno laiku vēsture” sākas 1989.gadā, kad oficiāli reģistrēts pirmais lendzīru pārojums Latvijā un ilgst līdz 2005.gadam, kad bijis pēdējais lendzīru metiens. Tātad praktiski skaidrs, ka šis vēstures posms ir pilnībā noslēdzies pat tādā gadījumā, ja vēl kāds no šī pēdējā metiens suņiem ir dzīvs un sasniedzis ļoti cienījamu vecumu.

Paldies LŅLK un īpaši Valdai Klintsonei, ka šīs ziņas nav gājušas zudumā un varam vēsturi salikt secīgi no pašiem pirmsākumiem līdz mūsdienām.

 Tā kā vēl 20.gs.80.-90.gados kinoloģiskās darbības koordinācija Latvijā nebija sakārtota, iespējams, kādā klubā ir bijuši metieni agrāk vai paralēli mums zināmajiem, bet, informāciju apkopojot, paslīdējuši garām. Vienotas sistēmas nebija, katrs klubs rīkojās vairāk vai mazāk autonomi un tikai pamazām lielākā daļa iekļāvās LKF struktūrā un veidoja vienotu ciltsdarba reģistru. Tāpat skaidrs, ka blakus vietējiem metieniem, ik pa laikam suņi ievesti no ārzemēm, bet, ja tie nav bijuši izmantoti selekcijā, palikuši „aiz kadra”.

Lendzīru šķirnes vēsture Latvijā cieši saistīta ar šķirnes attīstību Padomju Savienībā. FCI jau 1960.gadā pieņēma atsevišķu šķirnes standartu, kurā pilnībā tika atdalītas ņūfaundlendu un lendzīru šķirnes. Kopš tā brīža Rietumeiropā savstarpēji pārojumi netika pieļauti. Savukārt Padomju Savienībā vēl ilgi pēc tam šīs šķirnes pāroja savā starpā un vienā metienā piedzimušos melnbaltos suņus piedēvēja lendzīriem, savukārt melnos – ņūfaundlendiem. Tieši tā bija arī ar pirmo oficiāli reģistrēto metienu Latvijā 1989.gadā, kad tika sapārota no Igaunijas 1987.gadā ievestā lendzīru kuce Kar Tareta un melnais ņūfaundlends no Krievijas Insar Asej. Piedzima 10 kucēni, no kuriem 6 tika atzīti par lendzīriem un saņēma vārdus ar burtu „A”, bet 4 melnie kucēni tika reģistrēti kā ņufēni un viņu vārdi sākās ar burtu „U”.

Arī gandrīz visu vēlāk pāroto baltmelno suņu ciltsrakstos jau 2. un 3.paaudzē redzami suņi ar krāsas apzīmējumu „melns”. Un tikai vēlāk, kad šajā reģionā sāka ievest suņus no Skandināvijas, ņūfaundlendu asiņu piejaukums mazinājās. Līdz tam lielākā daļa suņu tika ievesti no Krievijas vai citām Padomju republikām un tur šāds sadalījums šķirnēs pēc krāsām bija pierasta un pieņemta lieta. Līdz ar to arī eksterjera ziņā Padomju lendzīri bija daudz tuvāki mūsdienu melnbaltajam ņūfaundlendam, smagnējāki, zemāki un melnāki.

Nākamie Latvijā reģistrētie metieni bija 1991.un 1992.gadā, kad kuces no šī pirmā metiena Kar Tarins Angera un Kar Tarins Atena tika sapārotas ar vienu un to pašu suni vārdā Činzar, kura abi vecāki ir melni. Par 1991.gada metienu sīkāku ziņu nav, izņemot to, ka lendzīra – baltmelna kuce no šī metiena pārota 1995.gadā, tātad pārojums ir bijis veiksmīgs. 1992.gada pārojumā piedzima 12 kucēni.

Tajā laikā pieņemtā prievārdu došanas sistēma kucēna prievārdu veidojot no tēva un mātes vārdu pirmajām zilbēm, ir noderīga šobrīd, kad mēģinām atširfēt, kurš suns no kura metiena nācis. Pat, ja nav precīzu datu par dzimšanu, pēc vārda var izskaitļot potenciālos vecākus un saprast, no kura pārojuma varētu būt konkrētais suns.

Līdz nākamajam metienam atkal pagāja vairāki gadi. Iespējams, metiens bijis arī 1994.gadā, bet par to drošu ziņu nav, reģistros figurē metiens 1995.gadā, kad 2 kucēni piedzima kucei vārdā Vidžilent Ančiz Angelai (Ančiz – 1991.gada metiena prievārds) un vēlāk populārajam tēvam Graf Lankoster.

„Ražīgākais” gads lendzīru šķirnei bijis 1996.gads, kad reģistrēti 7 metieni ar kopskaitā 48 kucēniem. Tik retai šķirnei tāds skaits ir patiešām ievērojams. Četru metienu tēvs ir Graf Lankoster. Šis suns tai pašā gadā pārots arī ar vismaz vienu melnu ņūfaundlenda kuci, metienā visi kucēni piedzimuši melni un reģistrēti kā ņūfaundlendi.

1997.gadā reģistrēti 3 metieni jeb 24 kucēni kopskaitā.

Kopš 1998.gada tika ieviesta obligātā prasība pirms pārošanas suņiem veikt displāzijas pārbaudi. Vai nu šis apgrūtinājums, vai kādi citi iemesli radīja apsīkumu šķirnes izplatībā, attiecīgi reģistrēti tikai pa vienam metienam 1998.gadā, 2001.gadā un pēdējais metiens 2005.gadā, kad slavena lietuviešu vaislas suņa Hičkoka un 2001.gada metienā dzimušās kuces Storlaim Nīkes pārojumā piedzima 9 kucēni.